Un, kaut gan arāji cītīgi ara, sēja un iekūla labību, dārznieki ražoja dārzeņus, bet zvejnieki ar tīkliem Vidusezerā zve-
joja zivis un krabjus, tomēr drīz vien sāka trūkt pārtikas. Pazemes kalnračiem vajadzēja uzsākt maiņas tirdzniecību ar augšējiem iedzīvotājiem.
Pret labību, taukvielām un augļiem Alas iedzīvotāji deva savus ražojumus: varu un bronzu, dzelzs arklus un ecēšas, stiklu, dārgakmeņus.
Pamazām tirdzniecība apakšējās un augšējās pasaules starpā paplašinājās. Tā notika pie pazemes pasaules izejas Zilajā zemē. Sī izeja, kas atradās Zilās zemes austrumu robežas tuvumā, pēc karaļa Aranjas pavēles bija noslēgta ar stipriem vārtiem. Pēc Aranjas nāves sardze no vārtiem bija noņemta, jo pazemes kalnrači nemēģināja atgriezties augšā: ilgus gadus dzīvojot zem zemes, Alas iedzīvotāju acis bija atradinājušās no saules gaismas, un tagad kalnrači augšā varēja parādīties tikai naktī.
Pie vārtiem piekārtā pusnakts zvana skaņas pavēstīja kārtējās tirgus dienas iestāšanos. Rītā Zilās zemes tirgoņi pārbaudīja un pārskaitīja preces, ko pazemes iedzīvotāji bija naktī iznesuši ārpusē. Pēc tam simtiem strādnieku ar ķerrām pieveda maisus ar miltiem, kurvjus ar augļiem un dārzeņiem, kastes ar olām, sviestu, sieru. Nākamajā naktī tas viss nozuda.