—      Varbūt tu gribēji mani nogalināt, lai sagrābtu troni? — turpināja Aranja.

—      Nē, — teica Bofaro, — to es negribēju. Tavs liktenis būtu mūža ieslodzījums.

—      Liktenis ir lēmis citādi, — piezīmēja karalis. — Tas, ko tu gatavojies darīt man, kers tevi un tavus piekritējus. Tu zinf Alu?

Princis nodrebēja. Viņš, protams, zināja, ka dziļi zem viņu karaļvalsts atrodas milzīga pazeme. Gadījās, ka cilvēki tajā ieskatījās, bet, nostāvējuši dažas minūtes pie ieejas, ieraudzī­juši uz zemes un gaisā dīvainas neredzētu zvēru ēnas, izbai­lēs bēga atpakaļ. Tur dzīvot likās neiespējami.

—      Tu un tavi piekritēji dosieties uz Alu mūžīgā trimdā! — svinīgi pasludināja karalis, un pat Bofaro ienaidniekus pār­ņēma šausmas. — Bet tas vēl par maz! Ne tikai jūs, bet arī jūsu bērni un bērnu bērni — neviens neatgriezīsieties uz ze­mes ar zilajām debesīm un spožo sauli. Par to rūpēsies mani mantinieki, es likšu zvērēt, ka viņi svēti izpildīs manu gribu. Varbūt tu vēlies iebilst?

—       Nē, — teica Bofaro, būdams tikpat lepns un nepiekāpīgs kā Aranja. — Esmu pelnījis šo sodu par to, ka iedrošinājos pacelt roku pret tēvu. Es lūgšu tikai vienu: lai mums līdzi dotu zemkopības rīkus.

—      Tos jūs dabūsiet, — teica karalis. — Un jūs apgādās arī ar ieročiem, lai jūs varētu aizsargāties pret nezvēriem, kas dzīvo Alā.

Skumjo trimdinieku kolonnas raudošo sievu un bērnu pa­vadībā aizgāja pazemē. Izeju apsargāja lielas kareivju noda­ļas, lai neviens dumpinieks nevarētu atgriezties.