Bofaro ar sievu un diviem dēliem nokāpa Alā pirmie. Viņu skatieniem pavērās brīnišķīga Pazemes valstība. Tā stiepās tālu, cik vien varēja saredzēt acs, un tās līdzenajā virsā šur tur pacēlās nelieli,- ar mežu apauguši pakalni. Alas vidū vizēja liela, apaļa ezera spogulis.
Šķita, ka Pazemes valstības pakalnos un pļavās valdītu rudens. Koku un krūmu lapas bija purpursarkanas, sārtas, oranžas, bet pļavās zāle dzeltēja, it kā lūgdamās pēc pļāvēja izkapts. Pazemes valstība bija krēslaina. Tikai zem velvēm peldošie zeltainie mākoņi izplatīja vāju gaismu.
— Un te mums būs jādzīvo? — šausmās jautāja Bofaro sieva.
— Tāds mūsu liktenis,—drūmi atbildēja princis.
Ielenkuma
Trimdinieki gāja ilgi, līdz nokļuva pie ezera. Tā krasti bija nokaisīti akmeņiem. Bofaro uzkāpa uz vislielākā klints bluķa un pacēla roku par zīmi, ka grib runāt. Visi sastinga klusumā.
— Mani draugi! — Bofaro iesāka. — Esmu jūsu priekšā ļoti vainīgs. Mana godkāre ierāva jūs nelaimē un nogrūda zem šīm drūmajām velvēm. Bet notikušo nevar padarīt par nenotikušu, un dzīvība ir labāka par nāvi. Mūs gaida sīva cīņa, lai izdzīvotu, un mums jāizvēlē vadonis, kas mūs vadītu.