Pazemes valstības dabā valdošo vienmuļo brūno, pelēcīgo un tumšsarkano toņu nogurdinātā acs atpūtās un tīksminājās par šo spilgto krāsu brāzmainajiem svētkiem. Kā redzams, ne velti gudrais karalis Karvento vēl pirms divsimt gadiem bija ar likumu pavēlējis ieviest pēc iespējas vairāk košu plankumu pazemes vienmuļajā iekrāsojumā. Pēc Karvento pavēles namu sienas, zemes gabalu žogu stabi, ceļa rādītāji tika krāsoti spilgtās gaiši un tumši zilās, kā arī perlamutra krāsās.
Ienāca pēdējais nosebojies karalis ar sievu un diviem dēliem, un sapulci varēja sākt.
Ar tajā mēnesī valdošā karaļa Asfeijo atļauju vārdu ņēma Laika glabātājs Bellino. Viņš sāka stāstīt par grūto stāvokli, kādā nonākusi valsts. Jau sen trūkst darba roku, ar katru gadu ienāk mazāk nodokļu, tāpēc jāierobežo karalisko galmu greznība . . .
— Kauns! Nejēdzība! — atskanēja saucieni no tām vietām, kur sēdēja karaļi.
— Es piekrītu, ka tam jādara gals, — mierīgi piebalsoja Bellino,— un, kā liekas, esmu atradis līdzekli.
— Hm, interesanti, — ierēcās karalis Asfeijo. — Paklausīsimies.
Un Bellino izklāstīja savu neparasto nodomu. Iestājās ilgs, mokošs klusums. Ļaudis pārdomāja, ko teikt par tādu pārdrošu priekšlikumu. Bet Bellino sāka karaļus kārdināt ar jaunā plāna labumiem.
— Iedomājieties, jūsu majestātes, cik jums būs ērti! Tagad, novaldījuši vienu mēnesi, jūs veselu pusgadu mokāties bezdarbībā, gaidīdami savu kārtu.