Un Stella tiešām palīdzēja. Tiesa, pirms nonākt pie viņas, ceļiniekiem vēl gadījās daudz bīstamu piedzīvojumu, bet, izpalīdzēdami cits citam, viņi visu pārspēja.
Stella atklāja Ellai sudraba kurpīšu noslēpumu. Izrādījās, ka vajadzēja tikai vēlēties — un kurpītes tevi aiznesīs kaut vai līdz pasaules malai.
—Ja tu būtu zinājusi kurpīšu spēku,—teica Stella, — tu būtu varējusi atgriezties mājās tajā pašā dienā, kad viesulis tevi atpūta mūsu zemē.
— Bet tad es nebūtu dabūjis savas brīnišķīgās smadzenes un nebūtu kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku!—iesaucās Biedēklis. — Es līdz pat šim laikam kviešu laukā biedētu vārnas.
— Un es nebūtu dabūjis savu mīlošo sirdi,—teica Dzelzs Malkas Cirtējs. — Es stāvētu mežā un rūsētu, kamēr sabirztu drupačās.
— Bet es vēl tagad būtu gļēvulis, — teica Lauva, — un nebūtu kļuvis par zvēru karali.
— Es nemaz nenožēloju, ka viss tā sanāca, — pateica Ella. — Es ļoti priecājos, ka atradu jūs, mani jaukie, uzticīgie draugi, un palīdzēju piepildīt jūsu karstākās vēlēšanās.
Pēc tam meitene ar asarām acīs atvadījās no Biedēkļa Gudrā, no Dzelzs Malkas Cirtēja, no Drošsirdīgā Lauvas, pateicās Stellai par laipno palīdzību, piespieda sev klāt Totiņu un pavēlēja: