— Un tagad, kurpītes, nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas!
Ellas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm sāka dzirksteļot ugunīgā lokā — un, pirms Ella bija paguvusi satrūkties, viņa jau atradās noriņā jaunās mājiņas priekšā, kuru tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.
Bet kurpītes Ella pazaudēja, sperot trešo — pēdējo soli pie mājiņas, un tur nebija ko brīnīties: Kanzasā taču nav vietas burvībām.
Ellas otrais ce ļojums uz burvju zemi
Vēl tajā laikā, kad Zilajā zemē valdīja Gingema, tur dzīvoja ļauns un viltīgs galdnieks Urfins Džīss. Viņš nemīlēja savus ciltsbrāļus un uzcēla sev māju mežā, netālu no Gingemas alas. Bet vēlāk viņš iestājās burves dienestā un palīdzēja viņai ievākt no Gremoņiem nodevas.
Dažus mēnešus pēc Gingemas bojā ejas Burvju zemei pāri gāja vētra. Tā sanesa Urfina sakņu dārzā nezināma auga sēk- las, un no tām īsā laikā pieauga grēdas. Jo vairāk Urfins centās nezāles izravēt, jo biezāk tās saauga, tik liels bija to dzīvības spēks. Beidzot galdnieks izrāva augus ar saknēm, smalki sakapāja un izžāvēja uz dzelzs pannām.
Galdnieka iegūtais brūnais pulverītis izrādījās dzīvinošs. Džīss bija nejauši uzbēris lāčādai vienu šķipsniņu — un āda atdzīvojās, sāka staigāt un runāt. Urfins atdzīvināja koka klaunu, un tas iekoda savam saimniekam pirkstā.