Viņi tomēr nenobijās, izsauca palīgā Lauvu un devās uz Smaragda pilsētu pa ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem. Ceļā Ella un viņas draugi, tāpat kā pirmajā reizē, sastapa daudz briesmu, bet jūrnieka apķērība palīdzēja tās pārvarēt. Kad viņi tuvojās Smaragda pilsētai, izrādījās, ka tajā iekļūt nav iespējams, to bija ielenkuši Urfina Džīsa zaldāti un policisti.
Ella papūta sudraba svilpīti, un viņas priekšā nostājās feja Ramina, lauku peļu karaliene. Ramina izstāstīja meitenei, ka netālu sākas pazemes eja, kas ved uz tā torņa pagrabu, kurā ieslēgti Biedēklis un Malkas Cirtējs. Bet peļu karaliene brīdināja Ellu, ka šī eja iet gar Pazemes kalnraču zemi, un ieteica būt uzmanīgai un nebāzt degunu viņu darīšanās.
Brīdinājums bija īsti vietā. Ella gandrīz samaksāja ar dzīvību par ziņkārību, aplūkojot pazemes pasaules brīnumus pa nejauši atklātu lodziņu. Sargs, kas uz pūķa lidinājās zem Alas velves, izšāva uz viņu bultu, un meitene tikai caur brīnumu izglābās.
Pa visu šo notikumu laiku Burvju zemē valdīja Urfins. Bet viņam nebūt neklājās jauki. Lai izklaidētos, viņš rīkoja dzīres, bet neviens pilsētnieks uz tām nenāca, un klausīties lišķīgās ministru runas karalim bija apnicis.