Pilsētniekus — nodevējus, kas bija kalpojuši Urfinam Džīsam, sodīja, tikai pats galvenais nodevējs — pirmais ministrs Rufs Bilāns kaut kur nozuda.
Un atkal mazā meitenīte Ella Smite no Kanzasas izšķīrās ar saviem uzticīgajiem draugiem . . .
Katastrofa
. . . Rufs Bilāns skrēja. Viņa īsās, resnās kājeles sametās, elpa gārdzoši lauzās ārā no plaši atvērtās mutes. Lukturis Rufa trīcošajā rokā šūpojās, vāji apgaismodams ceļu.
Kaut varētu apstāties, atpūsties! . . . Bet aiz muguras bija dzirdama Dzelzs Malkas Cirtēja kāju smagā klaboņa. Un nepārvaramas bailes dzina bēgli uz priekšu.
Vēsti par izšķirošo kauju un koka armijas sagrāvi Rufam Bilānam bija atnesuši no kaujas lauka aizbēgušie ātrkājainie policisti. Pārējie karaļa padomnieki, Bilāna darba biedri, bija nolēmuši tautas priekšā nožēlot grēkus un lūgt piedošanu. Bet viņu vaina, salīdzinot ar Rufa noziegumu, bija niecīga. Nez vai viņš būtu saudzēts par riebīgo nodevību. Un Rufs Bilāns nolēma paslēpties.
Bet diez vai visā Burvju zemē būtu atradies cilvēks, kas Bi- lānu paslēptu no tautas dusmām. «Es paslēpšos pazemes ejā,» nolēma Bilāns.
Nodevējs tā steidzās atstāt pilsētu, ka nepaķēra līdzi neko ēdamu un paņēma tikai lukturīti ar eļļas lampiņu: pazemes ejā taču valdīja mūžīga tumsa.