Rufs Bilāns iezagās torņa pagrabā — tā paša torņa, kura augšējā laukumiņā turēja gūstā Malkas Cirtēju un Biedēkli. So pagrabu no pazemes šķīra stipras durvis. Bet durvīs jūrnieks Carls bija izzāģējis caurumu, kad Ella un viņas draugu kompānija te ieradās, lai atbrīvotu gūstekņus. Pa šo caurumu brīvībā izkļuva Malkas Cirtējs un Biedēklis, un tagad ar mokām pa to izlīda resnais Rufs Bilāns.
Bēglis steigšus uzšķīla uguni, aizdedzināja lampiņas degli un metās pazemes tumsā. Drīz viņš izdzirda aiz sevis Dzelzs Malkas Cirtēja smago gaitu. Tas kliedza:
— Nāc atpakaļ, neprātīgais cilvēk! Alā ir briesmoņi! Tev draud bojā eja! . . .
Bet baiļu apmāktajam Rufam Bilānam tas viss likās labāks par atgriešanos pilsētā, kuru viņš bija nodevis ienaidniekiem. Šausmas viņu dzina uz priekšu, tikai uz priekšu, un beidzot, pamanījis pazemes koridora sienā melnu caurumu, Rufs neprātodams drāzās tajā. Viņam pavērās šaura, līkumaina eja, un Rufs Bilāns, cenzdamies netrokšņot, zagās arvien tālāk un tālāk. Dzelzs Malkas Cirtēja balsi un soļus vairs nedzirdēja: kā redzams, tas bija pazaudējis bēgļa pēdas.
— Glābts! — nopūtās Rufs Bilāns, nokrita uz akmens klona un zaudēja samaņu.
Lukturis izkrita viņam no rokas, lampiņa nomirkšķinādamās apdzisa, un Bilānu ietina necaurredzama tumsa.
Rufs Bilāns pamodās. Viņš nezināja, vai ilgi gulējis nesamaņā, bet rokas un kājas bija notirpušas, viņš tikai ar pūlēm piecēlās. Tikai tagad viņš pilnībā izprata sava stāvokļa šausmas. Viens, bez pārtikas un ūdens, bez gaismas, jo lampiņā eļļas tik tikko pietiks trīs četrām stundām . . .