«lešu atpakaļ un padošos,» Bilāns nolēma. «Tur mani varbūt atstās dzīvu, bet šeit es aiziešu bojā drausmīgās mokās no bada un slāpēm.»
Viņš iededza lukturi un gāja. Bet pēc ģīboņa Rufs Bilāns neprata atrast vajadzīgo virzienu un nevis tuvojās atstātajam galvenajam koridoram, bet attālinājās no tā. Viņš to aptvēra ne tik drīz, tikai tad, kad šaurā eja pēkšņi paplašinājās un pārvērtās platā, apaļā alā, kuras sienās rēgojās vairāki caurumi.
Nepaguvis vēl apdomāt turpmāko rīcību, bēglis izgāja alas vidū un apskatījās visapkārt.
— Te es neesmu bijis, — Rufs noteica pats sev, un viņa balss vārgā skaņa, daudzkārtīgi atbalsodamās no sienām, kļuva neparasti dobja. — Tātad es esmu gājis uz citu pusi. Bet pa kuru eju es šeit nokļuvu?
Un tad šausmas sastindzināja asinis: viņš nevarēja aptvert, pa kuru koridoru iznācis.
Zaudējis spriestspēju, Rufs Bilāns metās pirmajā caurumā, kas pagadījās acu priekšā. Pēc desmit minūšu ilga bezjēdzīga skrējiena viņš atdūrās pret sienu: eja izrādījās strupceļš.