Rufs Bilāns apstājās. Cauri starpsienai bija tikko sadzirdamas balsis. Tā, viņš nebija alojies, te ir cilvēki, un tie viņam palīdzēs . . . Rufs apskatījās: nostūrī mētājās mūrnieku aizmirsta sarūsējusi cērte.
Priekā apreibis, bēglis ar izmisīgu spēku sāka lauzt caurumu ķieģeļu starpsienā.
«Ātrāk, ātrāk!» viņš domāja. «Turp! Citādi vēl cilvēki aizies, un es palikšu viens šajā necaurredzamajā tumsībā . . .»
Un tiešām lampiņas deglis uzliesmoja un apdzisa, un Bilānu ietina tumsa. Bet šajā mirklī siena zem viņa trakajiem zvēlie
niem iebruka, viņš izdzirda tekoša ūdens burbuļošanu, bet pēc tam skaļus kliedzienus.
Rufa Bilāna priekšā pavērās neliela apaļa istabiņa, kuru vāji apgaismoja pie griestiem piekārtas fosforiskas bumbiņas. Istabas grīdā Bilāns ievēroja ātri aizplūstošu baseinu, bet pretējā pusē atvērās durvis, un ieskrēja trīs cilvēki smailās cepurītēs ar tām piestiprinātām bumbiņām. Cilvēku sejas bija bālas, lielām, melnām acīm viņi izbijušies raudzījās uz Rufu.
— Nelaime! — iekliedzās viens no pazemes iedzīvotājiem. — Svētais avots izsusa!
Rufs Bilāns nodrebēja. Viņš vēl nesaprata, ko nodarījis, bet sajuta drebuļus. Acīm redzot, viņš izdarījis smagu noziegumu, un viņam draud sods.
— Kas tu esi un kā te nokļuvi? — bargi noprasīja viens no ienācējiem, šķiet, priekšnieks, spriežot pēc viņa pavēlošās stājas.