—      Esmu nelaimīgs trimdinieks, nāku no augšējās pasau­les, — trīcēdams atbildēja Bilāns. — Mani vajāja, man drau­dēja nāve, un es paslēpos šeit pazemē.

—      Mums ir zināms, ka augšējie iedzīvotāji ir taisnīgi. Tu droši vien esi izdarījis kādu noziegumu, ja tev draudēja tāds sods, — vērīgi piezīmēja sardzes priekšnieks.

—       Diemžēl tā tas ir, — Bilāns atzinās un nokrita ceļos. — Es palīdzēju ienaidniekiem iekļūt manā dzimtajā pilsētā, kuru viņi bija nesekmīgi ielenkuši.

—      Ā, tu esi nodevējs! — nicinoši iesaucās sardzes priekš­nieks. — Un šim riebīgajam noziegumam tu šeit esi pievienojis vēl otru: izpostījis baseinu ar Aizmidzinošo ūdeni tieši tajā laikā, kad tas tikko sāka plūst no zemes dzīlēm.

—       Ak posts, ak posts! — Rufs Bilāns sāka vaimanāt. — Bet es jau otru dienu maldos pa labirintu, es pazaudēju cerību uz glābiņu un tad pēkšņi izdzirdu jūsu balsis. Nu un tad . . . pa­zaudēju galvu!

—       Baidos, ka tu pazaudēsi to uz visiem laikiem, — drūmi pajokoja sardzes priekšnieks.—Tūlīt es tevi aizvedīšu pie ka­raļa Mentaho, tu, svešzemnieki Bet jūs, draugi, — viņš griezās pie padotajiem, — palieciet un uzmaniet avotu! Lai viens no jums steidzas uz pilsētu, ja atkal parādītos ūdens. Tikai baidos, ka tas nenotiks . ..

—      Ej, Reņjo, visu izdarīsim, — atbildēja palicēji.