Pats par sevi saprotams, ka līdz ar to auga viņa interese arī par smiltīm, kuras radīja spāniešu mušai piemērotus dzīves apstākļus. Viņš saka lasīt literatūru par smiltīm un, jo vairāk lasīja, jo vairāk pārliecinājās, ka tās ir ļoti interesanta parādība. Ja ielūkojas, piemēram, enciklopēdijā, rakstā par smiltīm, tur var izlasīt sekojošo:
«Smiltis ir sairušu iežu kopojums. Dažkārt tās satur magnitītu, kasiterītu, retāk zeltu. Diametrs no vienas līdz divām sešpadsmitdaļām milimetra.»
Pavisam skaidra definīcija. Vārdu sakot, smiltis veidojas no sairušiem iežiem un ir kaut kas vidējs starp sīkiem
akmentiņiem un māliem. Taču, nosaucot smiltis par starpproduktu, vēl netiek dots pilnīgs izskaidrojums. Kāpēc no trim elementiem — akmens, smiltīm un māla, — no kuriem sarežģītos savienojumos sastāv zeme, vienīgi smiltis var atrasties izolētā stāvoklī un veidot tuksnešus un smilšainus apvidus? Ja tās būtu tikai starpprodukts, tad erozijas ietekmē starp kailām klintīm un mālainiem apvidiem varētu konstatēt bezgala daudz starpproduktu, kas būtu radušies akmens un mālu mijiedarbībā. Bet īstenībā ir tikai trīs skaidri nošķiramas iežu grupas: akmens, smiltis un māls. Izbrīnu rada tas, ka smilšu graudiņu lielums gandrīz vienāds: vienalga, vai tās ir smiltis Enosima salas piekrastē vai Gobi tuksnesī — to graudiņu diametrs ir viena astotdaļa milimetra, un tie izvietojas pēc līknes, kas tuva Gausa normālajai līknei.