Iespējams, ka tās bija aplipušas ar ziedputekšņiem. Varbūt kukainim pat bija kādi īpaši veidojumi, kaut kas līdzīgs matiņiem, ar ko savākt putekšņus. Ja apskatē nav pieļauta kļūda, tad, kā liekas, izdarīts vērtīgs atklājums.

Tomēr noķert šo kukaini diemžēl nelaimējās. Cilvēks bija pārāk satraukts, un arī muša lidoja kaut kā ļoti ne­parasti. Tā aizlaidās projām. Tad atgriezās un, kā sacī­dama: «Ķer nu mani,» — gaidīja viņu. Kad viņš, lētticis tāds, gāja tai klāt, tā uzspindza gaisā, tad atgriezās un atkal viņu gaidīja. Muša it kā ķircinājās un beidzot pa­zuda zālē.

Tā viņš kļuva šīs dzeltenkājainās spāniešu mušas gūs­teknis. Pievērsis uzmanību smilšainajai augsnei, viņš vēl lieku reizi pārliecinājās par sava pieņēmuma pareizumu. Spāniešu muša taču ir tipisks tuksneša kukainis. Pēc kādas teorijas šo mušu neparastais lidojums gluži vienkārši ir viltīgs paņēmiens, kā dabūt ārā no alām sīkos dzīvniekus. Mušu vilinātās peles, ķirzakas aizklīst tālu prom no savām alām un iet bojā tuksnesī aiz bada un pārguruma. Mušas to vien gaida un aprij beigtos dzīvniekus. Sīm mušām japāņu valodā ir daiļskanīgs nosaukums — pastnieces, un, kaut arī pirmajā acu uzmetienā tās šķiet graciozas, īste­nībā tām ir asi žokļi un tās ir tik asinskāras, ka pat aprij cita citu. Cilvēks nezināja, vai šī teorija pareiza vai ne, taču spāniešu muša ar savu mīklaino lidojumu turēja viņu savā varā.