Cietā, it kā ar sacementētiem māliem un smilti klātā ceļa malā baltoja gliemežvāku drumslu kalni. Kamēr cilvēks gāja pa ceļu, gan bērni, kas spēlējās klajā vietā — arteļa valdes priekšā, gan večuks, kas lāpīja tīklus, gan izpūrušās sievietes, kas drūzmējās pie vienīgās sīkpreču tirgotavas ciemā, — visi uz mirkli kā sastinguši, ar izbrīnu noskatījās viņam nopakaļ. Bet cilvēks nepie­vērsa tam uzmanību. Viņu interesēja vienīgi kāpas un kukaiņi.

Taču dīvains bija ne tikai ciema apjoms. Ceļš piepeši sāka kāpt kalnā. Tas arī bija pavisam negaidīti. Ja ceļš ved uz jūru, gluži dabiski, tam jāsliecas lejup. Varbūt viņš kļūdījies, pētīdams karti? Cilvēks dzīrās iztaujāt meiteni, kas nāca pretī kā saukta. Tā nodūra acis un pagāja ga­rām, it kā nedzirdējusi jautājumu. Labi, iesim tālāk. Lai nu kā, gan smilšu krāsa, gan zvejas tīkli, gan gliemež­vāku kalni — viss liecina par jūras tuvumu. Nav ko uz­traukties.

Ceļš kļuva aizvien stāvāks, un visapkārt nebija nekā cita kā vien smiltis.

Bet dīvaini — mājas nekāpa augstāk. Tikai ceļš veda kalnup, turpretim pats ciems it kā palika ieplakā. Nē, ne tikai ceļš. Atstarpes starp mājām tiecās augšup līdz ar ceļu. Tādēļ likās, ka viss ciems it kā traušas kalnā un tikai mājas paliek uz vietas. Jo tuvāk kāpas virsotnei, jo šis iespaids vēl pastiprinājās, un drīz vīrietim šķita, ka mājas stāv milzu bedrēs, kas izraktas smiltīs. Beidzot izrādījās, ka ceļš, pa kuru viņš gāja, un atstarpes starp mājām atrodas augstāk nekā jumti. Bet mājas aizvien dziļāk un dziļāk grimst smilšu bedrēs.