Beidzot cilvēks apstājās, pameta acis visapkārt un ar jakas piedurkni notrauca sviedrus no sejas. Bez steigas viņš atvēra kasti un izņēma no augšējā vāka nūjiņu saiš- ķīti. Sastiprinot nūjiņas kopā, viņam rokās uzradās kukaiņu ķeramais tīkliņš. Viņš atkal devās tālāk, ar nūju pašķirdams retumis patrāpījušos zāles cerus. No smiltīm dvesmoja jūras smarža.
Laiks ritēja, bet jūra vēl aizvien nebija redzama. Varbūt šī paugurainā apkārtne neļāva saskatīt, kas notiek tālāk, bet, cik vien aizsniedza acs, ainava nemainījās. Te negaidot viņa priekšā izauga neliels ciems. Tas bija parasts nabadzīgs ciems: ap ugunsdzēsēju torni kļāvās ar nelieliem akmeņiem noslodzīti dēļu jumti. Viena otra māja bija apjumta ar dakstiņiem, bet daža pat ar sarkani nokrāsotu skārdu. Ar skārdu apjumtā māja, kas stāvēja vienīgajā ciema ielu krustojumā, acīm redzot, bija zvejnieku arteļa valde.
Aiz ciema jau nu gan jābūt jūrai un kāpām. Bet nez kāpēc ciems izpleties tik plaši. Tam apkārt daži auglīgas zemes ielāpi, viss pārējais — balta smilts. Pavīdēja nelieli zemesriekstu un kartupeļu lauki; jūras smarža jaucās kopā ar lopu smirdoņu.