Notika tā, ka Fiedas un misis Epingvelas ccļi sastapās. Jāpastāsta, ka Freda bija jauna dejotāja, grieķiete, parei­zāk sakot, gribēja, lai viņu uzskata par grieķieti, kaut gan daudziem jautājums par viņas tautību palika neno­skaidrots, jo Fredas klasiskie vaibsti šķita pārak ener­ģiski, toties dažubrīd, jāteic gan, ļoti reti, viņas acīs uz­zibsnīja velnišķīgas dzirkstis, kas izraisīja vēl lielākas šaubas par viņas tautību. Vienīgi nedaudziem, turklāt tikai vīriešiem, bija gadījies redzēt šīs ugunis, bet, ko tās reiz bija apdedzinājušas, tas nespēja tās aizmirst līdz mūža galam. Pati Freda par sevi nekā nestāstīja, bet mierīgos brīžos viņā patiesi jautās kaut kas helēnisks. Visā apvidu no Cilketas līdz Sentmaiklai nevienam nebija krāšņāku kažokādu kā Fredai, un viņas vārds mūžam skanēja vī­riešu mutē. Misis Epingvela turpretim bija kapteiņa sieva, arī pirmā lieluma zvaigzne, un viņas orbītā ietilpa Dau- sonas smalkākā sabiedrība — tā sabiedrība, ko nezinātāji dēvēja par «ierēdniecību». Sitka Čārlijs reiz bija braucis kopā ar misis Epingvelu suņu pajūgā tālu ceļu — bries­mīgā bada gadā, kad cilvēka dzīvība bija mazāk vērts nekā krūzīte miltu, — un viņš šo sievieti cēla vai debe­sīs. Sitka Cārlijs bija indiānis; viņš sprieda no sava pri­mitīva viedokļa; taču ciematā Polārā loka tuvumā viņa vārdam bija svars un viņa spriedumu neviens nedomāja pārsūdzēt.

Abas sievietes bija neatvairāmas vīriešu siržu lauzējas, tikai katra savā veidā. Misis Epingvela valdīja pati savā namā Kazarmās, kur čumēja un mudžēja ievērojamu ģi­meņu jaunākie dēli, ka arī augstākajās policijas, admi­nistrācijas un tiesas aprindās. Freda valdīja pilsētā, taču vīrieši, pār kuriem valdīja viņa, bija tie paši, kurus misis Epingvela cienaja ar tēju un konserviem savā guļbaļķu mājā kalna nogāzē. Abas šīs sievietes vienu no otras šķīra tāds pats tālums, kāds Ziemeļpolu šķir no Dienvid­pola; un, kaut arī viņas droši vien bija viena par otru dzirdējušas un, iespējams, gribēja pat uzzināt šo to vairāk, tomēr nekad šo savu vēlēšanos neizpauda.