Un dzīve būtu ritējusi tālāk rāmi un mierīgi, ja nebūtu uzradusies kāda jauna persona — apburoša sieviete, izbijis modelis, kas pa pirmo ledu iebrauca Dausonā ar lielisku suņu pajūgu un pasaules slavenības oreolu ap galvu. Ungāriete ar ska­nīgo vārdu Lorēna Lisnaji bija par iemeslu cīņas sāku­mam, un tikai viņas dēļ misis Epingvela nokāpa no kalna un ielauzās Fredas valstībā, bet Freda savukārt pameta pilsētu, lai saceltu apjukumu un nemieru gubernatora ballē.

Klondaikai šie notikumi droši vien jau kļuvuši par hro­niku, taču Dausonā tikai pavisam nedaudziem bija zinā­mas to aizkulises; un, kas tās nezināja, tie arī nespēja pilnīgi izprast ne kapteiņa sievu, ne grieķu dejotāju. Un, ja tagad visi prot viņas pareizi novērtēt, tad tas ir vienīgi Sitkas Čārlija nopelns. Šā stāsta galvenie fakti pierak­stīti pēc viņa vārdiem. Maz ticams, ka Freda būtu uzska­tījusi kaut kādu papīra smērētāju par savas vaļsirdības cienīgu vai arī misis Epingvelai būtu labpaticis kādam sīki izstāstīt, kas noticis. Iespējams tas ir, bet īsti ticams gan ne.

II

Jādomā, ka Floids Vanderlips bija spēcīgs vīrs; sprie­žot pēc nostāstiem par viņa mūža pirmajiem gadiem, viņu nav biedējis ne grūts darbs, ne liess ēdiens. Briesmu brī­žos viņš bijis īsts lauva, un, kad reiz vajadzējis atsist simtiem izbadējušos cilvēku uzbrukumu, viņš vērojis sa­vas šautenes mirdzošo tēmēkli tik aukstasinīgi, kā šādā mirklī to spētu vienīgi retais. Viņam piemita tikai viena vājība, bet, tā kā īstenībā to izraisīja spēka pārpilnība, tad tā nemaz par vājību nebija uzskatāma. Visas rakstura īpašības viņam bija spilgti izteiktas, taču nebija pietiekami līdzsvarotas. Tādēļ arī iznāca tā: kaut gan Floids Van­derlips pēc dabas bija cilvēks, kas ātri iemīlas, tomēr mīlas alkas viņā snauduļoja visus tos gadus, kad viņš pārtika vienīgi no brieža gaļas un sasmakušām zivīm un klaiņoja pa apledojušām kraujām, meklējot teiksmainas zelta atradnes.