—   Jā, ir jau gluži patīkami tā padzīvot īsu laiciņu, bet tas droši vien drīz apnīk, — Freda pasteidzās izkliedēt viņa šaubas. — Pasaule ir skaista, bet dzīvē jābūt daudz­veidībai. Savu laiku strādāt, cīnīties ar vētrām, pēc tam kaut kur atvilkt elpu. Aizlaist ar jahtu uz dienvidu jūrām, apskatīt Parīzi, ziemu pavadīt Dienvidamerikā, vasaru Norvēģijā, pāris mēnešu Anglijā …

—   Labā sabiedrībā …

—   Protams, vislabakajā. Bet tad — heijā! — suņu pa­jūgā uz Hudzona līča piekrasti! Dažādība vajadzīga. Tāds spēkavīrs kā jūs, dzīvības un enerģijas pārpilns, nespētu ne gadu izturēt pilī. Tāda dzīve der mīkstčauļiem, jūs tai neesat radīts. Jūs taču esat vīrietis, īsts vīrietis.

—   Jums tā šķiet?

—   Nav šaubu. Es to zinu. Vai pats esat pamanījis, cik jums viegli savaldzinat sievieti?

Viņa vientiesīgās šaubas bija nepārspējamas!

—   Gaužām viegli! Un kālab! Tālab, ka esat īsts vī­rietis. Jūs protat pieskarties sievietes sirds slepenākajām stīgām. Gribas jums piekļauties tāpēc, ka esat tik musku­ļains, stiprs un drosmīgs. Vardu sakot, tādēļ ka esat īsts vīrietis.

Viņa paskatījās pulkstenī. Pusstunda pāri norunātajam laikam. Sitkam Cārlijam viņa bija atļāvusi uzturēties tikai pusstundu, tādēļ vairs nebija svarīgi, kad ieradīsies De- vero. Savu viņa paveikusi. Viņa pacēla galvu, iesmējās no visas sirds, atbrīvoja roku un piecēlusies pasauca kal­poni:

—  Alis, pasniedziet misteram Vanderlipam kažoku. Dū- raiņi palika uz palodzes pie krāsniņas.

Floids nekā nesaprata.

—   Pateicos par laipnību, Floid. Jūs bijāt ļoti mīļš, ka veltījāt man tik daudz laika, un es protu to novērtēt. Kad iziesiet no šejienes, pagriezieties pa kreisi — tas ir vistu­vākais ceļš līdz āliņģini. Ar labu nakti. Došos pie miera.

Floids Vanderlips savu pārsteigumu un vilšanos izteica ļoti spēcīgiem vārdiem. Alisei nepatika klausīties vīriešu lāstos, tādēļ tā nometa kažoku uz grīdas, bet cimdus uz­svieda uz kažoka. Floids metās pakaļ Fredai, kas nepa­spēja paglābties otrā istabā, jo sapinās kažokā un pa­klupa. Floids rupji sagraba viņu aiz rokas un uzrāva augšā. Bet viņa smējās atņemdamās. Freda vīriešu nebi­jās. Nekā ļaunāka par to, kas viņai nodarīts, tie nodarīt nespēja. Un viņa tomēr izturējusi!