Freda pamāja. Vai vēl jābrīnās, ka viņa nicina visu šo sugu!
— Bet es… es taču esmu saderinājies. Tas jums droši vien zināms. Un mana līgava ir ceļā uz šejieni, lai mēs varētu apprecēties. Pats nesaprotu, kas mani dīdīja viņu bildināt, bet tas notika sen, kad es vēl biju zaļš puika.
— Gribu braukt prom no šejienes, vienalga, kurp, — Freda turpināja, neliekoties ne dzirdis par traucēkļiem, kurus viņš minēja un par kuriem atvainojās. — Izdomājos krustu šķērsu par visiem vīriešiem, ko pazīstu, un izlēmu, ka … ka …
— Ka es būtu vispiemērotākais?
Viņa ar smaidu pateicās, ka tas viņu atbrīvojis no nepatīkamās nepieciešamības atzīties. Ar brīvo roku viņš pievilka Fredas galvu sev pie pleca un sajuta viņas matu smaržu. Otras rokas plauksta bija it kā sakususi ar Fredas plaukstu, un viņš juta, ka abu pulss saplūst vienā un pukst: tuk-tuk-tuk … Tāda paradība fizioloģiski it viegli izskaidrojama, bet vīrietim, kas to izjūt pirmo reizi, tā šķiet tīrais brīnums. Floids Vanderlips bija daudz biežāk turējis plaukstā lāpstas kātu nekā sievietes roku, tādēļ neparastā izjūta viņam šķita brīnumaina un mulsinoši jauka. Bet, kad Freda, neatraudama galvu no viņa pleca, mazliet pagriezās, pieskardamās ar matiem viņa vaigam, kad lielās, tuvās, valgi mirdzošās un maigās acis sasta- pas ar viņējām, vai tad vairs varēja ņemt ļaunā, ka viņš pilnīgi pazaudēja galvu? Ja jau viņš pievīlis Flosiju, kādēļ gan nedrīkstētu pievilt Lorēnu? Ja sievietes pašas skrien viņam pakaļ, tas nepavisam nenozīmē, ka viņam jāsteidzas ar izvēli. Naudas viņam ir kaudzēm, un Freda nu patiesi būtu īstā meitene, kas spēj piešķirt bagātībai spožumu. Tā būtu sieva, kuras dēļ visi viņu apskaustu. Tikai nedrīkst pārsteigties. Jābūt piesardzīgam.
— Jūs laikam sevišķi nekārotu dzīvot pilī? — viņš apvaicājas.
Viņa papurināja galvu.
— Man reiz bija tāda vēlēšanās, bet nesen pārdomāju, ka tāda dzīvē cilvēks tikai aptaukojas, palaižas laiskumā un izpeikst.