Vecpuisim mēdz piedot daudz tādu grēciņu, kurus sabiedrība nekavējoties bargi pārmetīs, tiklīdz viņš neapdomīgi būs saistījies ar ģimenes saitēm. Tā notika arī ar Floidu Vanderlipu. Drīz vajadzēja atbraukt Flosijai, un tādēļ tūliņ sākās nevalodas, tiklīdz ļaudis ieraudzīja Lo- rēnu Lisnaji vizināmies viņa suņu pajūgā pa galveno ielu. Kad Dausonā ieradās žurnāliste, avīzes «rCansas-Citttj Star» korespondente, — Lorēna aizbrauca tai līdzi un vēroja, kā žurnāliste nofotografē Vanderlipa zelta atradnes pie Bonanzas un kā rodas apcerējums, kas aizpildīs sešas avīzes slejas. Toreiz abas dāmas tika cienātas ar karaliskām pusdienām Flosijai celtajā mājiņā pie galda, kas bija apklāts ar Flosijai pirktu galdautu. Sākās apciemojumi, vizināšanās, viesības, kaut gan, jāatzīstas, nekur netika pārkāptas pieklājības robežas; tomēr vīrieši sāka to pārrunāt, bet sievietes ļaunīgi trīt mēles. Tikai misis Epingvela neko negribēja dzirdēt. Līdz viņai, protams, atklīda tālas baumu atbalsis, taču viņas dabā bija ticēt visam labajam, ko runa par cilvēkiem, un noraidīt visu jauno, tādēļ viņa tenkās neklausījās.
Pavisam citādi bija ar Fredu. Viņai nebija nekāda pamata žēlot vīriešus, un brīnumainā kārtā viņas sirds tiecās pie sievietēm … pie sievietēm, kam līdzi just bija vēl mazāks pamats. Un Fredas sirds pievērsās Flosijai, kas jau bija devusies tālajā ceļā uz saltajiem Ziemeļiem, kur viņu varbūt nemaz vairs negaida. Bikla, sirsnīga meiča ar mazliet apvītušu muti, bet mīlīgām, apaļām lūpām, kupliem, gaišiem matiem, ar acīm, kurās mirdz pieticīga līksme un vienkāršs dzīves prieks, — tādu Freda iztēlojās Flosiju. Taču brīžiem viņa iedomājās arī citādu Flosiju — nogurušu sievieti ar salā nozilējušu, līdz acīm ietuntuļotu sejiņu brienam kamanām nopakaļ. Un tādēļ Freda dejodama reiz uzsmaidīja Floidam Vanderlipam.