Tikai pēc tam, kad viņš bija iedzinis pie­teikuma mietiņu un nospraudis savas robežas vienā no bagātākajiem Klondaikas zelta laukiem, pamodās mīlas alkas, un, iekarojis pienācīgu vietu sabiedrībā kā visu atzīts Bonanzas zelta karalis, viņš pilnīgi nonāca mīlas ilgu varā. Pēkšņi viņš atcerējās kādu Savienotajās Valstīs palikušu meiteni un iestāstīja pats sev, ka tā viņu droši vien vēl gaida un ka sieva būtu ļoti patīkams ieguvums vīrietim, kas dzīvo aiz sešdesmit trešā ziemeļu platuma grāda. Tādēļ, sacerējis izjustu vēstuli, viņš tai pievienoja čeku par summu, ar ko līgavai pietika visu izdevumu seg­šanai, pūra iegādei un kompanjones nolīgšanai, un nosū­tīja to visu kādai Flosijai. Flosijai? Nebija grūti uzminēt, kada šī meitene ir! Lai nu būtu kā būdams, viņš uzcēla omulīgu mājiņu savā zelta laukā, nopirka namu Dausonā un pavēstīja paziņām, ka nolēmis drīzumā apprecēties.

Tūliņ tomēr arī atklājās Floida nepastāvība. Gaidīt līga­vas atbraukšanu bija visai garlaicīgi, un viņa ilgi snau­dusī sirds nebija ar mieru tādu garu laika sprīdi nīkt bezdarbībā. Flosijai vajadzēja ierasties drīz, bet Lorēna Lisnaji jau bija klāt. Un izšķirošs faktors bija ne tikai tas vien, ka Lorēna Lisnaji jau atbraukusi, bet arī tas, ka viņas pasaules slava jau bija mazliet apdilusi un arī pati Lorēna vairs nebija tik jauna kā tajos gados, kad pozēja augstdzimušu mākslinieču amatieru darbnīcās, bet kardināli un prinči atstāja savas vizītkartes viņas dzī­vokļa priekštelpā. Arī viņas finansu stāvoklis nebija ne­kāds spožais. Pieradusi savā laikā pie pārpilnības, viņa tagad bija nodomājusi mesties uzbrukumā kādam Bonan­zas zelta karalim, kura bagatība būtu par lielu, lai iekļau­tos ar sešām zīmēm rakstāmā skaitlī. Tāpat kā daudzās kaujās slavu guvis karavīrs, kas, noguris ilgās kara gai­tas, meklē klusu un mierīgu vietiņu, arī viņa atbrauca uz Ziemeļiem, lai apprecētos. Reiz viņai gadījās ieraudzīt Floidu Vanderlipu, kas Klusa okeāna Piekrastes sabied­rības veikalā patlaban pirka Flosijai galdautus, un šis mirklis izšķīra visu turpmāko.