Taču Lorēna spēlēja savu spēli gaužām gudri, salīdzināja Floidu ar šiem slavenajiem rēgiem, kuru lie­lākā daļa bija viņas fantāzijas augļi, un vienmēr salīdzi­nāja tā, ka salīdzinājums iznāca viņam labvēlīgs, bet Floi- dam Vanderlipam apreiba galva aiz sajūsmas pašam par sevi un augstprātīgas nožēlas par visu pasauli, kura tik ilgi nebija pamanījusi viņa vērtību. Bet Freda rīkojās vēl viltīgāk. Viņa glaimoja tā, lai to nejustu. Ja viņai vaja­dzēja pazemoties, neviens nepamanīja viņas pazemoša­nos. Ja kāds vīrietis izjuta viņas labvēlību, tad ši sajūta tika iedvesta tik smalkjūtīgi, ka nabadziņš gudrodams ne­spēja izgudrot, kā tā radusies. Tā Freda aizvien stiprāk savaldzināja Floidu Vanderlipu un ik dienu vizinājās viņa kamanās.

Un te nu misis Epingvela izdarīja kļūdu. Valodas par Floidu Vanderlipu kļuva arvien skaļākas un konkrētākas, viņa vārdam aizvien biežāk sāka pīt klāt dejotājas vārdu, un beidzot tas viss nonaca ausīs arī misis Epingvelai. Arī viņa domāja par to, kā mokasīnos ieautā Flosija pat­laban stundu pēc stundas mēro garo ceļu, un Floids Van- derlips saņēma ielūgumu uz tēju namā kalna nogāzē; pir­majam ielūgumam sekoja citi. Viņam aizrāvās elpa, un viņš pilnīgi apreiba pašpatikā. Vēl nekad neviens vīrietis nebija kritis par upuri tādai viltībai. Trīs sievietes — tur­klāt kādas sievietes! — cīnījās par viņa dvēseli, kamēr ceturtā steidzās šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz to.

Bet labāk pastāstīsim par misis Epingvelu un viņas kļūdīšanos. Vispirms misis Epingvela visu piesardzīgi pārrunāja ar Sitku Čārliju, no kura grieķiete reiz bija pir­kusi suņus. Taču misis Epingvela nevienu nesauca vārda. Par sievieti, ar kuru aizrāvies Floids Vanderlips, viņa tikai ieminējās — «Tā … ē… drausmīgā persona», un Sitka Cārlijs atkārtoja — «Tā … ē… drausmīgā per­sona», ar to domādams izbijušo modeli. Un viņš pilnīgi pievienojās misis Epingvelai, cik nejēdzīgi ir, ja sieviete grib atvilt līgavai līgavaini.