— Viņa taču vēl ir meitenīte, Čārlij, — sacīja misis Epingvela, — droši vien pavisam jauniņa. Atbrauks svešā mala un būs šeit vientuļa kā koks, neviena drauga. Te kaut kas jādara.
Sitka Cārlijs apsolījās palīdzēt un aiziedams nodomāja, cik nešpetns meitietis ir Lorēna Lisnaji un cik cēlas sievietes ir misis Epingvela un Freda, tik stipri ņemdamas pie sirds kādas nepazīstamas Flosijas likteni.
Jāpiebilst, ka misis Epingvela bija sieviete ar atklātu dvēseli. Sitka Cārlijs reiz bija kopā ar viņu braucis pār Klusuma Kalniem un pēc tam nostāstīties vien nespēja par viņas dzidro, pētījošo skatienu, skaidro, skanīgo balsi, neaprakstāmo taisnīgumu un godīgo sirdi. Lūpas viņai pašas no sevis vērās pavēlēm, un viņa bija pieradusi allaž runāt atklātu valodu. Ar Floidu Vanderlipu viņa to neuzdrošinājās, tādēļ ka redzēja, kas šis par vīru; toties viņai nepietrūka drosmes nokāpt no kalna un aiziet pie dejotājas. Misis Epingvela un viņas vīrs kapteinis pacēlās pari sīk- maņu aizspriedumiem. Viņa domāja, ka jāredz šī sieviete pašai savām acīm, jāaprunājas ar to, un tas viņai nelikās nekāds kauns. Veselas piecas minūtes viņa sešdesmit grādu salā nostāvēja sniegā pie jaunās grieķietes mājas, kavēdamās sarunās ar kalponi, lai uzzinātu, ka netiks šaja namā ielaista, un atgriezās mājās nikna un dziļi apvainota. «Par ko šī sieviete sevi uzskata, atsacīdamās mani pieņemt?» neizpratnē sev jautāja misis Epingvela. Varēja bezmaz iedomāties, ka viņas apmainījušās lomām un misis Epingvela ir vienkāršā dejotāja, kuru sava mājā nav ielaidusi kapteiņa sieva. Ja Freda būtu uzkāpusi pie viņas kalnā — gluži vienalga, kādā nolūkā, — viņa, misis
Epingvela, mīļu prātu būtu viņu uzņēmusi, abas būtu pasēdējušas pie kamīna kā līdzīga ar līdzīgu un no sirds izrunājušās. Viņa bija pārkāpusi sabiedrības pieņemtās normas un sevi pazemojusi, bet viņai par šādiem pārkāpumiem nebija tādi uzskati kā citām sievietēm, kas dzīvoja lejā, pilsētā. Taču šajā brīdī viņai bija kauns, ka pati sevi likusi apsmieklā, un sirds dziļumos viņa Fredu nosodīja.