Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudram acīm un apsar­mojušu spalvu pašķīra sānis telts aizklājus.

— Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs spēcīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus at­rāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostiprināja aiz­klājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagāju­šas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta termometrs, rā­dīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulles, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja sa­prašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dieva griba to nespiež — mēģinātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu aukstajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Dažreiz cilvēki to dara, un gadās, ka tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi moka, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos at­kausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemieso­sies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomir­šanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.