Āra bija ārkārtīgi auksts, bet arī teltī nebija pārāk silti. Vienīgais priekšmets, ko šeit varētu dēvēt par mēbeli, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija izklātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebradāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piederumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus bluķis, tikpat šķautnains un sauss kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekšpusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tāpat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audekla gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sienas, gan jumts — bija pārvilktā ar puscollu biezu, sausu, baltu, graudainu sarmas kārtu.
— Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gulēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonīcis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslējies no segām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies projām no nātru cisām.