Jūs jau paši esat bridusi pa svaigu sniegu un pūlējušies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums nav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mocībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie- suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltas upes mūsu trīs nartas kļuva par divām nartām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pametuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.
Neviena sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstat Garo Džefu, kas, ceļojuma sabeigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klat. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.
Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinca misijas pie jūras.