Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmies pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem Ūdeņiem un jāpastāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Septiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinca misijai pie jūras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labako no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»
Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džcfs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ceļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai gadījumā, ja es ceļa pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es varēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkijs, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uzsākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.