Un viņa saudzēja suņus. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pasuka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi saprotams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.

Šis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz nartām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot nartas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikās tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz nartām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs paķircinaja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garam. Vakarā mēs ierīkojam apmetni, nolikām atsevišķi viņam pienākošos pārtikas daļu un iz­klājām viņa kažokādas. Tāpat mēs uzkūrām lielu uguns­kuru, lai viņš to varētu saskatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties, stenēdams un gaudo­dams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet ari mēs ar Pasuku bijām ceļa no­mocīti un piekusuši, un vārgi aiz bada. Taču mēs pavei­cām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betlzs. To­mēr mēs arvien godīgi devām šim vīram pārtiku^ kas tam pienācās.