Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebarža ezera esot pāršķēlies un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tupot pie tā līdz rītam. Šiem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tālāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi gra- sijas nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.
Tagad man bija trīs suņi un vienas nartas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudrāk, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes ne- būtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātis. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aizturētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.