Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielākas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»

Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pār­ņēma neprāts, es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērē­dams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdas acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cil­vēkiem Sitka Čārlijs ir staigājis godā, un arvien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aizmirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jūdzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to labāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»

Un, kad viņa bija izdzisusi manās rokās, cs piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas sniegkur- pcs un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās aiz vājuma, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un dejoju, ka­mēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un ducināja valzirga ādas bungas.