Viņš cīnījās ar lāci ar degošiem zariem no uguns­kura, un suņi ar visu aizjūgu, vilkdami kamanas sev pa­kaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās ugunskurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz vi­sām pusēm, telti sagāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķetnām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka viņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»

Ta, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniegā pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāza to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pieblīvētu maisiņu un uz­zināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosi­ņam; bet dienu diena viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija noglabāta cieši piepildītajā maisiņā.

Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilkutam, lejup līdz Heinca misijai un jūrai.