REJS BREDBERIJS, amerikāņu rakstnieks

SIRĒNA

Saltu viļņu vidū, tālu no cietzemes, katru vakaru gaidī­jām, kad atvelsies miglas vāli. Tie atvēlās, un mēs — Mak- dans un es — saziedām misiņa lodīšgultņus, ieslēdzām luk­turi akmens torņa smailē. Makdans un es — divi putni drūmajā augstienē …

Sarkans stars … balts … atkal sarkans — meklēja miglā vientuļus kuģus. Ja tie nesaskatīs staru, mums ir arī Balss — mūsu Sirēnas spēcīgā, zemā balss; šī apdullinošā Balss lau­zās cauri miglas lēveriem, un pārbiedētās kaijas pajuka uz visām pusēm kā gaisā uzsviestas spēļu kārtis, bet viļņu bangas šļāca augstu jo augstu, un to putas šņāca.

—   Seit ir vientulīgi, bet ceru, ka esi jau pieradis? — Mak­dans vaicāja.

—   Jā, — es atbildēju. — Paldies dievam, ka esi tik nepār­spējams stāstītājs.

—   Rītdien tava kārta braukt uz Lielo zemi. — Makdans pasmaidīja. — Dejosi ar meitenēm, dzersi džinu.

—   Makdan, pastāsti —ko tu domā, kad paliec šeit viens?

—   Domāju par jūras noslēpumiem, — Makdans atbildēja un aizsmēķēja pīpi.

Ceturksnis pāri septiņiem. Auksts novembra vakars, ap­kure ieslēgta, bākas lukturis raida staru uz visām pusēm, un garajā torņa rīklē rēc Sirēna. Krastā simt jūdžu attālumā neviena ciemata, tikai ceļš, kurā reti iemaldās automobiļi un kurš ved uz jūru cauri tuksnešainam novadam, pēc tam divas jūdzes salta ūdens līdz mūsu klintij, un pēc ilga ilga laika tālumā pavīd kuģis.