— Jūras noslēpumi, — Makdans domīgi atsāka. — Vai tu zini, ka okeāns ir milzīga sniega pārsla, pati lielākā sniega pārsla visā pasaulē? Mūžīgi kustībā, tūkstošiem krāsu un formu un nekad neatkārtojas. Apbrīnojamil Reiz naktī pirms daudziem gadiem sēdēju šeit viens, un tad no dzīlēm uznira visas zivis, visas jūras zivis. Kaut kas viņas bija sadzinis mūsu līcī, šeit viņas apstājās trīcēdamas, laistīdamās visās varavīksnes krāsās, un skatījās, skatījās uz bākas lukturi, sarkana — balta, sarkana — balta gaisma virs viņām, un es redzēju dīvainas acis. Pār muguru pārskrēja auksti drebu|i. Līdz pat pusnaktij jūrā it kā peldēja pāva aste. Pēkšņi — bez skaņas — pazuda, visi šie zivju miljoni ienira dzelmē. Nezinu, varbūt zivis no tālienes bija šeit ieradušās svētceļojumā? Apbrīnojami! Padomā pats, kāds viņām šķita mūsu tornis: septiņdesmit pēdas virs ūdens, zvījo dievišķās ugunīs, vēstī milža balsī. Zivis vairs neatgriezās, bet var taču būt — zivīm šķitis, ka viņas redzējušas kādu zivju dievekli.
Man pār muguru pārskrēja saltas trīsas. Skatījos uz tālo, pelēko jūras klaju, kas pletās līdz nekurienei.
— Jā, jā, jūrā ir viss kas … — Makdans satraukti kūpināja pīpi un bieži bieži, mirkšķināja acis.