Makdans satvēra svirslēdzi. Tanī pašā mirklī, kad viņš
to ieslēdza, nezvērs vēlreiz izslējās no jūras. Pazibēja varenās ķetnas un spožais zivs ādas raksts starp pirkstveida izaugumiem, kas grābstījās gar torni. Ciešanu saviebtā purna labajā pusē gailēja milzīga acs gluži kā katls, kurā var noslīkt, aizrijoties pašam ar savu kliedzienu. Tornis sagrīļojās. Sirēna rēca; nezvērs rēca. Tas aptvēra torni un gar stiklu nošņirkstēja zvīņneša zobi; uz mums bira stikla drumslas.
Makdans steigšus sakampa manu roku.
— Lejā! Veicīgāk!
Tornis salīgojās un svērās sāņus. Sirēna un nezvērs rēca. Klupdami krizdami nodrāzāmies lejup pa kāpnēm.
— Ātrāk!
Mēs paspējām — ielīdam pagrabiņā zem kāpnēm tobrīd, kad bāka virs mūsu galvām sāka irt. Tūkstošiem triecienu, lejup bruka akmeņi, Sirēna apklusa. Briesmonis uzgāzās virsū tornim. Tas sadrupa. Stāvējām, neteikdami ne vārda, stāvējām Makdans un es, klausīdamies, kā bojā iet mūsu pasaule.
Pagalam. Tikai melna tumsa, un krāc bangas, sašķīzda- mas pret bākas drupām.
Un vēl…
— Paklausies, — Makdans klusi sacīja. — Paklausies.
Aizritēja īss mirklis, un es kaut ko sadzirdēju. Vispirms
ieelpojamā gaisa švīkstoņu, pēc tam milzīgā dzīvnieka žēlabas, jutu viņa apjukumu, vientulību; šis nezvērs bez spēka gulēja virs mums, mūs šķīra tikai ķieģeļu velve, un briesmoņa miesas izplatīja riebīgu, šķebinošu dvaku.