Briesmonis atradās tikai savus simt jardus no mums, tas rēca, un rēca arī Sirēna. Kad bākas gaismas strēle skāra dzīvnieka acis, ieplaiksnījās uguns — ledus, uguns — ledus.

—   Tāda ir dzīve, — Makdans sacīja. — Mūžam tas pats: viens gaida otru, bet otra nav un nav. Vienmēr kāds mīl vairāk, nekā mīl viņu. Un pienāk brīdis, kad gribas iznīcināt to, kuru mīl, lai viņš vairs ilgāk nemocītu.

Briesmonis drāzās uz bāku.

Sirēna rēca.

—   Redzēsim, kas tagad notiks, — Makdans sacīja.

Viņš izslēdza Sirēnu.

Iestājās klusums, tik liels klusums, ka savā stikla būrī dzirdējām pukstam mūsu sirdis, dzirdējām, kā, lēni slīdē­dams, griežas bākas starmetis.

Briesmonis apstājās, sastinga. Viņa milzīgās, prožekto­riem līdzīgās acis vērās ciet un vaļā. Nejaukā mute atpletās un krāca kā vulkāns. Briesmonis pagrieza galvu uz vienu pusi, uz otru pusi, it kā meklētu miglā pazudušo Sirēnas balsi. Dzīvnieks paskatījās uz bāku. Atkal ierēcās. Pēkšņi acu redzokļi sāka zaigot. Nezvērs paslējās augšup, kuldams ar asti ūdeni, gāzās virsū bākai, un viņa milzīgajās acīs zvīļoja niknums un mokas.

—   Makdan! — es iesaucos. — Iedarbini Sirēnu!