—   Kaut es būtu vīrietis … —- Viņas vārdos īstenībā nebija nekā aizvainojoša, tomēr abiem vīriem, kas atra­dās teltī, nepalika nepamanīta kaislā nicināšana melnajās acīs.

Tommijs, anglis un jūrnieks, acīm redzami jutās aiz­skarts, turpretī vecais bruņinieks Diks Hamfrīzs, Korn- velas zvejnieks, kurš kādu laiku bija bijis arī lašu mag­nāts, savā parastajā labsirdībā uzsmaidīja runātājai. Viņa vienkāršajā sirdī sievietem piederēja ļoti plaša vieta, viņš nelikās ne zinis gar sieviešu «niķiem un stiķiem», kā pats mēdza izteikties, un nedusmojās, kad šaurais gara ap­vārsnis nejāva tām aptvert notikumus kopumā. Lai nu bijis kā būdams, viņi neatbildēja ne vārda, abi šie vīri, kas pirms trim dienām bija uzņēmuši savas telts pajumtē pusnosalušu sievieti, devuši tai ēdienu un siltumu un pie­spieduši indiāņu nesējus atdot sievietei viņas mantas. Par to vajadzēja samaksāt krietnu žūksni dolāru un likt lietā arī spēku: Diks Hamfrīzs, acis šauri samiedzis, ar pa­celtu vinčestru turēja indiāņus uz grauda, kamēr Tommijs sadalīja maksu, pēc saviem ieskatiem noteikdams katram saņemamo tiesu. īstenībā tas bija sīks atgadījums, taču gaužām nozīmīgs sievietei, kas centās — tīrais neprāts! — saglabāt patstāvību Klondaikā, kur visus bija sagrābis tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada zelta drudzis. Vīriešiem pārpārēm pietika pašiem savu rūpju, turklāt viņiem ne prātā nenāca atbalstīt tādas sievietes, kas iedo­mājušās pašas uz savu roku cīnīties un tikt galā ar Arkti­kas ziemas grūtībām.