— Būtu es vīrietis, tad zinātu gan, ko darīt, — atkārtoja Mollija, tā pati sieviete, kuras acīs dega kaislā nicināšana; un viņas balsī šoreiz ieskanējās visās piecās amerikāņu paaudzēs uzkrātā stūrgalvība.
Iestājās klusums. Tommijs iebāza pannu ar sausiņiem Jukonas pavarda cepeškrāsniņā un piemeta malku. Viņa tumši iedegušajā sejā iesitās sārtums, un, kad viņš nolieca galvu, varēja redzēt, ka arī kakls koši pietvīcis. Diks, it ka nekas nebūtu noticis, turpināja ar trīsšķautnaino buru lāpāmo adatu šūt kopā satrūkušās siksnas — viņš bija pārāk labsirdīgs, lai skaistos par sievietes dusmu vētru, kas teju, teju draudēja izlauzties teltī, kuru jau bez tā drebinaja vēja brāzmās.
— Nu, un kas notiktu, ja jūs būtu vīrietis? — viņš mīlīgi apvaicājās. Adata bija īestrēgusi ādā, un viņš uz mirkli pārtrauca darbu.
— Ja es būtu vīrietis, tad apjoztu bagāžas siksnas un ietu pakaļ mantām. Es negulšņātu teltī, kad Jukona kuru katru mirkli var aizsalt, bet mantas vēl kalnu pārejā. Bet jūs … tie esot vīrieši — sēž, rokas klēpī salikuši, nobijušies no pāris lietus lāsēm. Teikšu jurns skaidri un gaiši: jenkiji ir tēsti no cita koka. Viņi tūliņ pat lūkotu nokļūt Dausonā, kaut vai līdz ceļiem būtu jābrien pa pekles liesmām. Bet jūs, ko jūs, jūs… Ak, kaut es būtu vīrietis!