Pēc tam vairs neviens nebija ar mieru ķerties man klāt, kaut viņam solītu vai visas pasaules zeltu. Vir­saitis Džordžs pavēl, bet šie nekust no vietas. Tad viņš pats metās man virsū, bet es atkal sāku burties, un arī viņam pietrūka dūšas.

«Lai jūsu šamaņi izdara tādu pašu brīnumu, kādu nu­pat izdarīju es, lai nosauc Killisnu atpakaļ no debesīm, kur es viņu uzsūtīju,» es viņus izaicināju. Taču šamaņi zināja, kas tiem pa spēkam un kas ne.

«Lai jūsu sievas dāvā jums tik daudz dēlu, cik lasiene izlaiž ikru,» es sacīju, pagriezies uz iešanu, «un lai jūsu totēms nekad nenogāžas, lai jūsu ugunskuru dūmi mūžam ceļas pret debesīm!»

Bet, ja indiāņi būtu redzējuši, kādā ātrumā es joņoju uz laivu, tikko biju ticis tālāk prom no acīm, viņi droši vien būtu nodomājuši, ka paša burvestības man dzenas pa pēdām. Tillija, gribēdama sasildīties, bija atdauzījusi ledu, un mēs tajā pašā mirklī varējām doties ceļa! Velns! Kas tas bija par braucienu! Vējš visu laiku auro aiz mu­guras, bet ledaini viļņi veļas pāri klājam. Visas lūkas ciet, es pie stūres, Tillija dauza ledu, un tā gandrīz līdz pašai rītausmai. Beidzot piestāju pie Porkjupainas salas. Izkāpām krastā. Bijām tā nosaluši, ka zobs uz zoba ne­turējās, drēbes samirkušas caurcaurēm, Tillija uz krūtīm žāvēja sērkociņus.