Un es atkal sāku saukt Killisnu smalkā balsī, gari stiepjot, gaudoju kā vilks, — ne tikai sievas, bet arī vīri sāka drebēt.
«Paraugieties!» iesaucos, izlēkdams uz priekšu, un, pirkstu izstiepis, norādīju uz sievu baru (sievietes allaž vieglāk pieviļamas). «Raugieties!» Cēlu pirkstu aizvien augstāk, it kā ar to sekotu aizlidojošam putnam. Slēju pirkstu augstāk un augstāk, nenovērsdams arī skatienu, lidz iedomātais putns izzuda talē.
«Killisnu,» atkal ierunājos, paskatīdamies uz virsaiti Džordžu, bet pēc tam norādīju uz debesīm, atkārtodams: «Killisnu.»
Lai pērkons mani nosper uz vietas, Dik, bet viņi noticēja! Puse indiāņu iedomājās paši savām acīm redzējuši Tilliju pazūdam debesīs. Tie, kas Džunā dzēra manu vis
kiju, droši vien redzēja vēl lielākus brīnumus! Kādēļ gan nevarēju vienreiz nevainīgi pajokot, ja jau diendienā pārdevu pudelēs ieslodzītus ļaunos garus? Sievas saka nelabi spiegt, bet pārējie sačukstēties. Es sakrustoju rokas uz krūtīm, izslēju galvu, un visi no manis atkāpās.
«Grābiet viņu ciet!» ieaurojās virsaitis Džordžs. Trīs indiāņi metās man klāt, bet es pagriezos tiem pretim un sāku kustināt pirkstus, it kā grasītos nosūtīt viņus turp, kur jau aizlidojusi Tillija, piedevām vēl pamāju uz debesīm.