-     Tā nav sikta, cienītā kundze, - Ella atbildēja, - bet pie mums ir labāk. Ja jūs būtu redzējusi mūsu lopu kūti! Ja paskatījusies uz mūsu Raibaļu, cienītā kundze! Bet es gribu atgriezties dzimtenē pie tētiņa un māmiņas…

-     Diez vai tas būs iespējams, - burve atteica. - Mūsu zeme ir nošķirta no visas pasaules ar milzīgiem kalniem, kurus nav pārgājis vēl neviens cilvēks. Bet aiz kalniem plešas Lielais tuksnesis… Baidos, manu drostaliņ, ka tev būs jāpaliek pie mums.

Ellas acīs saplūda asaras. Labsirdīgie Gremoņi ļoti noskuma un arī sāka raudāt, slaucīdami asaras gaišzilos kabatas lakatiņos. Gremoņi noņēma platmales un nolika tās zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu viņiem raudāt.

-       Un jūs it nepavisam man nepalīdzēsiet? - skumji jautāja Ella.

-Ak jā, - Villinai iešāvās prātā, - es pavisam aizmirsu, ka burvību grāmata ir man līdzi. Jāpaskatās tajā: varbūt es tur izlasīšu kaut ko tev noderīgu…

Villina izņēma no drēbju krokām mazu grāmatiņu uzpirksteņa lielumā. Burve tai uzpūta, un pārsteigtās un mazliet izbiedētās Ellas acu priekšā grāmata sāka augt, augt un pārvērtās milzīgā sējumā. Tas bija tik smags, ka vecīte to nolika uz liela akmens.