Ella bija pārsteigta. Kā gan viņa, maza meitenīte, kas savā mūžā nebija pat zvirbuli nositusi, būtu varējusi iznīcināt ļauno burvi?
Ella teica:
- Jūs, protams, maldāties: es nevienu neesmu nogalinājusi.
- Es tevi nevainoju, - mierīgi iebilda burve Villina. -To izdarīju es, lai glābtu cilvēkus no nelaimes, es atņēmu viesulim postošo spēku un atļāvu tam sagrābt tikai vienu namiņu, lai to nomestu uz viltīgās Gingemas galvas, jo savā burvību grāmatā izlasīju, ka vētras laikā tas vienmēr ir tukšs…
Ella samulsusi atbildēja:
- Tas tiesa, cienītā kundze, viesuļa laikā mēs vienmēr slēpjamies pagrabā, bet es ieskrēju mājiņā pēc sava sunīša…
- Tādu neprātīgu soli mana burvību grāmata nekādi nevarēja paredzēt! - sarūgtināta teica burve Villina. -Tātacl pie visa vainīgs šis mazais zvēriņš…
- Totiņš, au-au, ar jūsu atļauju, kundze! - negaidot sarunā iejaucās sunītis. - Jā, ar nožēlu atzīstos, pie visa vainīgs esmu es…
- Kā, tu esi sācis runāt, Totiņ?! - izbrīnā iesaucās Ella.
- Nezinu, kā tas iespējams, Ella, bet, au-au, no manas mutes paši no sevis izsprūk cilvēku valodas vārdi…
- Redzi, Ella, - paskaidroja Villina, - šajā brīnišķīgajā zemē runā ne tikai cilvēki, oet arī visi dzīvnieki un pat putni. Paskaties visapkārt, - vai tev patīk mūsu zeme?