Ella labi pazina visus kaimiņus trīs jūdžu apkārtnē. Rietumu pusē dzīvoja tēvocis Roberts ar dēliem Bobu un Diku. Ziemeļos savā mājiņā dzīvoja vecais Rolfs, kas bērniem darināja brīnišķīgas vējdzirnaviņas.

Plašā stepe Ellai nelikās vienmuļa: tā taču bija viņas dzimtene. Nekādas citas puses Ella nepazina. Kalnus un mežus viņa bija redzējusi tikai attēlos, un tie viņu nevilināja, varbūt tāpēc, ka Ellas lētajās gramatiņās bija slikti uzzīmēti…

Kad Ellai kļuva garlaicīgi, viņa pasauca jautro šuneli Totiņu un devās apciemot Diku un Bobu vai arī gāja pie vectētiņa Rolfa, no kura nekad neatgriezās bez viņa darinātas rotaļlietas.

Totiņš riedams lēkāja pa stepi, trenkāja vārnas un bija ļoti apmierināts ar sevi un savu mazo saimnieci. Totiņam bija melna spalva, stāvas austiņas un mazas, draiski mirdzošas ačeles. Totiņš nekad negarlaikojās un varēja ar meiteni spēlēties augu dienu. Ellai bija daudz darba. Viņa palīdzēja mātei saimniecībā, bet tēvs viņu mācīja lasīt, rakstīt un rēķināt, jo skola atradās tālu un meitene vēl bija pārāk maziņa, lai varētu katru dienu uz to aizstaigāt.

Kādā vasaras vakarā Ella sēdēja uz sliekšņa un balsī lasīja pasaku. Anna mazgāja veļu.

-      "Un tad stiprais, varenais Arnaulfs ieraudzīja burvi torņa augstumā," - dziedošā balsī Ella lasīja, vilkdama ar pirkstu pa rindiņām. - "No burvja mutes un nāsīm izšāvās uguns…"