Smouks Belju

Sākumā viņš bija Kristofers Belju. Koledžā viņš pār­vērtās par Krišu Belju. Vēlāk Sanfrancisko bohēma iesauca viņu par Kitu Belju, bet visbeidzot viņu nesauca citādi kā par Smouku Belju. Un viņa vārda evolūcija vienlaikus ir arī viņa paša evolūcija. Bet nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņam nebūtu mīloša māte un dzel­žaini nelokāms tēvocis un ja viņš nebūtu saņēmis vēstuli no Džilē Bellami.

«Es nupat izšķirstīju «Viļņa» numuru,» Džilē rakstīja no Parīzes. «Nav šaubu, ka O'Hara gūs ar to panākumus. Taču avīzei ir zināmi trūkumi. (Te viņš pamatīgi izklās­tīja, kas būtu darāms tikko dzimušā sabiedriskā nedēļas laikraksta uzlabošanai.) Mēģini viņu satikt. Mēģini viņam iegalvot, ka tie ir tavi priekšlikumi. Neliec viņam manīt, ka ierosinātājs esmu es. Ja viņš dabūs to zināt, viņš liks man rakstīt no Parīzes, bet to es neesmu ar mieru darīt, tāpēc ka saņemu skaidru naudu par rakstiem biezajos žurnālos. Galvenais — neaizmirsti sadot viņam par to ēzeli, kas raksta par mūzikas un mākslas jautājumiem. Un vēl kas: Sanfrancisko vienmēr bijis pašai savs literārs stils. Tagad nav nekā. Pasaki viņam, lai apskatās un at­rod kādu zelli, kas varētu dot aizraujošu romānu turpi­nājumos, tādējādi atgādinot kādreizējo Sanfrancisko slavu un krāsas.»