Un Kits Belju ieradās «Viļņa» redakcijā, lai visu to paziņotu. O'Hara noklausījās. O'Hara strīdējās. O'Hara piekrita. O'Hara atlaida ēzeli, kas gatavoja avīzei kritiskus rakstus par mākslu. Bet pēc tam O'Hara izdarīja kaut ko — tieši to, no kā baidījās Džilē tālajā Parīzē. Ja O'Hara kaut ko vēlējās, neviens draugs nespēja atteikt viņam. Sis cilvēks bija jauks un neatvairāmi uzstājīgs. Kits Belju nebija paguvis izsprukt no redakcijas, kad jau bija kļuvis par līdzizdevēju, piekritis katru nedēļu piepildīt vairākas slejas ar mākslas kritiku, kamēr būs atrasts vajadzīgais autors, un apņēmies katru nedēļu dot desmit- tūkstoš vārdu Sanfrancisko pilsētas hronikai — un to visu pilnīgi par velti. «Vilnis» vēl nevarot maksāt, O'Hara paskaidroja un tūlīt pat piebilda, ka Sanfrancisko esot viens vienīgs cilvēks, kas spējīgs rakstīt turpinājumos, un šis cilvēks esot Kits Belju.
«Ak dievs, esmu gan es ēzelis!» Kits vēlāk pukojās pats uz sevi, kāpdams lejā pa šaurajām kāpnēm.
Tā viņš sāka vergot O'Haram un «Viļņa» nepiepildāmajām slejām. Nedēļām ilgi viņš sēdēja redakcijā, plēsās ar kreditoriem, stīvējās ar tipogrāfijām un katru nedēļu deva divdesmit piecus tūkstošus vārdu. Bet darbs vieglāks nekļuva. «Vilnis» bija godkārīgs. Tagad tam bija vajadzīgas ilustrācijas. Tas viss prasīja naudu. Redakcijai nebija līdzekļu, ar ko samaksāt Kitam Belju, un šā paša iemesla dēļ tā nevarēja paplašināt līdzstrādnieku štatu.