O'Hara papurināja galvu.

—   Es jūs nevaru laist, Kit. Neaizmirstiet turpināju­mus. Turklāt pirms nepilnas stundas es redzēju Džeksonu. Viņš rīt izbrauc uz Klondaiku un apņemas katru nedēļu sūtīt korespondences un fotoattēlus. Es negribēju laist viņu vaļā, kamēr viņš nebija apsolījis. Un pats jaukākais, ka tas viss mums neko nemaksā.

Otrreiz Kits dabūja dzirdēt par Klondaiku tās pašas dienas vakarā, kad viņš iegriezās savā klubā un biblio­tēkā satika tēvoci.

—   Sveiki, radinieki —T Kits uzrunāja viņu, atkrizdams ādas krēslā un izstiepdams kājas. — Vai negribat pie­biedroties man?

Viņš pasūtīja kokteili, bet tēvocis apmierinājās ar savu parasto vietējo sarkanvīnu. Tēvocis pārmetoši paskatījās vispirms uz kokteili, pēc tam uz brāļadēlu. Kits saprata, ka būs jānoklausās morāle.

—       Es nevaru kavēties ilgāk par vienu minūti, — viņš ar skubu teica. — Man jāaizskrien uz Keita izstādi Elle- rijā un jāuzraksta pussleja par to.

—       Kas tev lēcies? — jautāja tēvocis. — Tu esi bāls un sakrities.

Kita vienīgā atbilde bija vaids.

—   Man laikam būs tā laime tevi apbedīt, to es redzu.

Kits bēdīgi pašūpoja galvu.

—       Paldies, es negribu, ka mani apēd tārpi. Labāk lai mani sadedzina.

Džons Belju piederēja pie tās vecās izturīgās un sīk­stās paaudzes, kas piecdesmitajos gados bija ar vēršu pajūgiem krustu šķērsu izbraukājusi visus tēvzemes līdze­numus, un viņā vēl joprojām bija dzīvs sīkstums, kurš bija iemantots jau bērnu dienās, iekarojot jaunu zemi.