— Tikai nesakiet to O'Haram, — Kits lūdzās. — Un iedodiet man melnās brilles.
Rezultāts bija tāds, ka O'Hara izteica līdzjūtību un degsmīgi sāka runāt par laiku, kad «Vilnis» beidzot būs nostājies uz kājām.
Kitam Belju, par laimi, bija pašam savi ienākumi. Nekādi lielie tie nebija, un tomēr tie deva Kitam iespēju būt vairāku klubu biedram un uzturēt studiju Latīņu kvartālā. īstenībā, kļuvis par līdzizdevēju, viņš apbrīnojamā kārtā pat bija samazinājis savus izdevumus. Viņam nebija laika tērēt naudu. Viņš vairs nerādījās studijā un nerīkoja vietējās bohēmas pārstāvjiem savas slavenās vakariņas. Un tomēr Kits vienmēr bija tukšā, tāpēc ka «Vilnis», mūždien kaudamies ar trūkumu, izsūca tiklab viņa kabatu, kā smadzenes. Gadījās ilustratori, kas laiku pa laikam atteicās ilustrēt, iespiedēji, kas laiku pa laikam atteicās iespiest, un kalpotāji, kas bieži vien atteicās kalpot. Tādās reizēs O'Hara pievērsa savu skatienu Kitam un Kits paveica visu pārējo.
Kad no Aļaskas ieradās tvaikonis «Excelsior», atvezdams par Klondaikas zelta atradnēm vēstis, kas satracināja visu zemi, Kits izteica ārkārtīgi vieglprātīgu priekšlikumu.
— Paklausieties, O'Hara, — viņš sacīja. — Šis zelta drudzis vērsīsies plašuma, un atkārtosies četrdesmit devītais gads. Kā būtu, ja es brauktu «Viļņa» labad? Es braukšu pats par savu naudu.