Smouks un mazais
Mazais vīriņš
— Man gan gribētos, kaut tu nebūtu tik spītīgs, — iebilda Mazais. — Man raustās no šī ledāja. Viens lai nedomā to pārvarēt.
Smouks jautri iesmējās un pārlaida skatienu nelielajam mirdzošajam ledājam ielejas attālākajā galā.
— Ir jau augusts, un dienas jau divus mēnešus raucas īsākas, — viņš sprieda. — Tu pazīsti kvarcu, bet es ne« Tāpēc es iešu sadabūt ēdamo, bet tu pa to laiku pameklē galveno dzīslu. Uz redzi! Būšu atpakaļ rītvakar.
Viņš pagriezās un gāja prom.
— Man ir tāda jušana, ka kaut kam ir jānotiek, — Mazais žēlabaini uzsauca viņam nopakaļ.
Bet Smouks par atbildi tikai noņirdzās. Viņš soļoja lejup pa šauro ieleju, reizi pa reizei norausdams sviedrus no pieres, un viņa kājas mīdīja ienākušās kalnu avenes un trauslās papardes, kas auga ap saules neskartajām ledus saliņām.
Agrā pavasarī viņi ar Mazo bija braukuši augšup pa Stjuartu un devušies iekšā šī apvidus apbrīnojamajā klinšu haosā, kur slēpās Pārsteigumu ezers. Viss pavasaris un pusvasara bija aizritējusi veltīgos klaiņojumos, un viņi jau grasījās griezties atpakaļ, kad viņiem negaidot pirmo reizi pazibēja mulsinošais ezers ar zelta dibenu, tas pats ezers, kas bija vilinājis un muļķojis veselu zelta meklētāju paaudzi. Apmetušies vecajā būdā, ko Smouks bija pamanījis