jau iepriekšējā reizē, viņi bija nonākuši pie trim atklājumiem: pirmkārt, ezera dibens no vienas vietas klāts ar smagiem zelta tīrradņiem; otrkārt, zelts te guļ seklās vietās, un pēc tā varētu vienkārši ienirt, ja ūdens nebūtu nāvējoši auksts; un, visbeidzot, ezera nosusinā­šana ir pārāk liels darbs, lai divi to paveiktu īsās vasaras atlikušajā īsākajā daļā. Tomēr viņi nebija zaudējuši dūšu un, pēc tīrradņu raupjās virsmas nosprieduši, ka straume tālu tos nav nesusi, bija devušies meklēt galveno dzīslu.

Viņi bija šķērsojuši lielo ledāju, kas jumās pār dienvidu krastu, un sākuši pārmeklēt sarežģīto labirintu, pa kura ielejiņām un aizām strauti nevis tecēja vai kādreiz bija tecējuši no ezera, kā tas parasts kalnos, bet gan sākās ezerā.

Ieleja, pa kuru gāja Smouks, kā jau katra ieleja, pama­zām kļuva platāka; attālākajā galā to saspieda divas aug­stas, stāvas klinšu sienas, bet iepretī trešajai ieleja pēkšņi aprāvās. Šķērssienas piekājē klinšu atlūzu jukumā nozuda šeit tekošais strautiņš, acīmredzot atradis ceļu apakš ze­mes. Uzrāpies šajā klintī, Smouks ieraudzīja ezeru. Atšķi­rībā no citiem kalnu ezeriem, kurus viņam bija gadījies redzēt, šis nebija zils. Ūdens krāsa, kas atgādināja pāva spalvas zaļumu, liecināja, ka ezers ir sekls. Tātad ezeru bija iespējams nolaist. Visapkārt gūzinējās kalni ar ledus izrobotām smailēm un dažnedažādi izvietotām groteskām klintīm.