Acīm mirdzot, Karsons pamāja ar galvu.

—   Zināt, ko es jums teikšu? Mūsu augļu dārzs ir labā­kais visā Klusā okeāna piekrastē. Arī klimats ir labs. Tur mūsu plaušām nav ko baidīties no diloņa. Tiem, kam bijis slikti ar plaušām, zināt, jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Ja jūs domājat ietaisīties kaut kur uz dzīvi, papriekš iemetiet acis mūsu ielejā, neko vairāk. Un kā tur ķeras zivis! Sa­kiet — vai jums ir kādreiz gadījies izvilkt trīsdesmit pie­cas mārciņas smagu lasi ar parasto makšķeri? Tur ir ko pacīnīties, draudziņ!

—   Es esmu vieglāks nekā jūs par četrdesmit mārci­ņām, — teica Karsons. — Ļaujiet man iet pirmajam.

Viņi stāvēja pie plaisas. Tā bija milzīga, ne mazāk kā simt pēdu plata, nevis ar asām, bet gan nolaidenām, laika zoba nograuztām malām. Šajā vietā, kur viņi stāvēja, le­dus aizas malas savienoja blīvi sagulējis sniegs, kas pa pusei ari bija pārvērties par ledu. Viņi nevarēja saskatīt šīs sniega masas apakšējo kranti, kur nu vēl plaisas di­benu. Tilts kusa un drupa, kuru katru brīdi draudēdams sabrukt. Varēja redzēt, ka nesen no tā atlūzuši lieli ga­bali, un, kad Smouks un Karsons aplūkoja tiltu, savu pustonnu smags blāķis atrāvās un nogāzās lejā.

—   Rādās, ka nav labi, — teica Karsons un drūmi pa­šūpoja galvu. — Un rādās vēl ļaunāk nekā tad, kad es nebiju miljonārs.